Diary of Ansis Stradnieks about his life in German occupied Kurzeme, page 6

Edit transcription:
...
Transcription saved
Enhance your transcribing experience by using full-screen mode

Transcription

You have to be logged in to transcribe. Please login or register and click the pencil-button again

Kad jau cilvēka mūžs iet uz otru pusi, tas ir uz leju, tad varu domāt ka katrs top saprātīgāks un visu uzskata ar nopietnākiem skatieniem; tas ir, griež vērību vairāk uz dzīves īstenību kura jaunībā pavisam citās krāsās iztēlojas. To taisni varu pierādīt pie savas mierīgas personas. Kur paliek visi jaunības ideāli un rožainie sapņi sevi tik aplaimotu iedomāties nākotnē? Itin vienkārši nepiepildijās! Vai nu caur paša vainu jeb tam tā vajadzēja notikt; ka nu izjūti to lai noteic; bet domāju, kā tālākā mūžā tas pa daļai atklājies. Lai gan galvenie darbi un vārdi pa lielākai daļai būs aizmirsušies, bet tomēr liela daļa pavadīs līdz mūža vakaram. Tad pēdīgi visu sakopojot var nākt pie pārliecības, ka no maniem vārdiem un darbiem tālāk ne kāda paliekama piemiņa nebūs. Tas ir bijis un izbijis! Kad nu būtu sācis no jaunības dienas - grāmatu rakstīt, tad nu gan būtu kāds puds papīra pierakstīts ar raibiem piedzīvojumoem un varbūt kā tas būtu kas ievērojams ko varētu vēl kāds pēc manas nāves lasīt, kamēr tā vēl nebūtu saplēsta. Lai nu tur nekas vēsturisks jau nebūtu, tad varbūt jau varētu manas pagājušas dzīves mīļāko cenšanos izlobīt, kā pasaulē esmu arī uz īsu laiku kādu piemiņu atstājis. Tā es domāju - cita sprieduma man tagad nav vajadzīgs zināt.
To jau taisni zinu, ka svešs šo ievadu lasīdams smiesies, kad pats sevi kaut kādā vīzē grib pierādīt  ka ir arī ievērības cienīgs, bet par to jau nekas; pats par sevi jau varu ... ka tik iedomājos un labi arī ir, kad papriekšu pie sevis paša meklā ko novērot, jeb pats sevi pazīt: tad otra vārdus un darbus tik steidzīgi vis nenopaļās, jo katram būs viena laba puse kas man varbūt trūkst. Kad es rakstu dienas - grāmatu, tad tas man patīk; lai otris raksta romānu: to uzskatīšu ar atzinību; rakstīsim abi divi, mums jau maizes naids nebūs un pamata domas kopā nesakritīs. Ko jūs gribat, tas lai paliek! Es beidzu ievadu, otris lai sāk stāstu jeb dzejoli rakstīt - jums apspriedējiem tas vienalga. Katram raksniekam sava interese! 
Šinī grāmatā jūs nekādus ievērojamus dienas piedzīvojumus nelasīsiet; bet itin vienkāršas darba piezīmes, lai varu pierādīt kur visu gadu un katru dienu bijis un darījis, tad jau man pietiek un kur tas prieks tik daudz sarakstīt!
Lai tad nu būtu šogad kādas dienas būdamas, tās visas vietu atradīs manā dienas - grāmatā. Kaut visas būtu labas un saulainas dienas bez apmākušām debesīm
                                                                                                  to vēlas 
                                                                                                                                      Rakstītājs.
Transcription saved
Kad jau cilvēka mūžs iet uz otru pusi, tas ir uz leju, tad varu domāt ka katrs top saprātīgāks un visu uzskata ar nopietnākiem skatieniem; tas ir, griež vērību vairāk uz dzīves īstenību kura jaunībā pavisam citās krāsās iztēlojas. To taisni varu pierādīt pie savas mierīgas personas. Kur paliek visi jaunības ideāli un rožainie sapņi sevi tik aplaimotu iedomāties nākotnē? Itin vienkārši nepiepildijās! Vai nu caur paša vainu jeb tam tā vajadzēja notikt; ka nu izjūti to lai noteic; bet domāju, kā tālākā mūžā tas pa daļai atklājies. Lai gan galvenie darbi un vārdi pa lielākai daļai būs aizmirsušies, bet tomēr liela daļa pavadīs līdz mūža vakaram. Tad pēdīgi visu sakopojot var nākt pie pārliecības, ka no maniem vārdiem un darbiem tālāk ne kāda paliekama piemiņa nebūs. Tas ir bijis un izbijis! Kad nu būtu sācis no jaunības dienas - grāmatu rakstīt, tad nu gan būtu kāds puds papīra pierakstīts ar raibiem piedzīvojumoem un varbūt kā tas būtu kas ievērojams ko varētu vēl kāds pēc manas nāves lasīt, kamēr tā vēl nebūtu saplēsta. Lai nu tur nekas vēsturisks jau nebūtu, tad varbūt jau varētu manas pagājušas dzīves mīļāko cenšanos izlobīt, kā pasaulē esmu arī uz īsu laiku kādu piemiņu atstājis. Tā es domāju - cita sprieduma man tagad nav vajadzīgs zināt.
To jau taisni zinu, ka svešs šo ievadu lasīdams smiesies, kad pats sevi kaut kādā vīzē grib pierādīt  ka ir arī ievērības cienīgs, bet par to jau nekas; pats par sevi jau varu ... ka tik iedomājos un labi arī ir, kad papriekšu pie sevis paša meklā ko novērot, jeb pats sevi pazīt: tad otra vārdus un darbus tik steidzīgi vis nenopaļās, jo katram būs viena laba puse kas man varbūt trūkst. Kad es rakstu dienas - grāmatu, tad tas man patīk; lai otris raksta romānu: to uzskatīšu ar atzinību; rakstīsim abi divi, mums jau maizes naids nebūs un pamata domas kopā nesakritīs. Ko jūs gribat, tas lai paliek! Es beidzu ievadu, otris lai sāk stāstu jeb dzejoli rakstīt - jums apspriedējiem tas vienalga. Katram raksniekam sava interese! 
Šinī grāmatā jūs nekādus ievērojamus dienas piedzīvojumus nelasīsiet; bet itin vienkāršas darba piezīmes, lai varu pierādīt kur visu gadu un katru dienu bijis un darījis, tad jau man pietiek un kur tas prieks tik daudz sarakstīt!
Lai tad nu būtu šogad kādas dienas būdamas, tās visas vietu atradīs manā dienas - grāmatā. Kaut visas būtu labas un saulainas dienas bez apmākušām debesīm
                                                                                                  to vēlas 
                                                                                                                                      Rakstītājs.

Transcription history
  • November 7, 2016 21:34:04 Askolds Dreslers
    Kad jau cilvēka mūžs iet uz otru pusi, tas ir uz leju, tad varu domāt ka katrs top saprātīgāks un visu uzskata ar nopietnākiem skatieniem; tas ir, griež vērību vairāk uz dzīves īstenību kura jaunībā pavisam citās krāsās iztēlojas. To taisni varu pierādīt pie savas mierīgas personas. Kur paliek visi jaunības ideāli un rožainie sapņi sevi tik aplaimotu iedomāties nākotnē? Itin vienkārši nepiepildijās! Vai nu caur paša vainu jeb tam tā vajadzēja notikt; ka nu izjūti to lai noteic; bet domāju, kā tālākā mūžā tas pa daļai atklājies. Lai gan galvenie darbi un vārdi pa lielākai daļai būs aizmirsušies, bet tomēr liela daļa pavadīs līdz mūža vakaram. Tad pēdīgi visu sakopojot var nākt pie pārliecības, ka no maniem vārdiem un darbiem tālāk ne kāda paliekama piemiņa nebūs. Tas ir bijis un izbijis! Kad nu būtu sācis no jaunības dienas - grāmatu rakstīt, tad nu gan būtu kāds puds papīra pierakstīts ar raibiem piedzīvojumoem un varbūt kā tas būtu kas ievērojams ko varētu vēl kāds pēc manas nāves lasīt, kamēr tā vēl nebūtu saplēsta. Lai nu tur nekas vēsturisks jau nebūtu, tad varbūt jau varētu manas pagājušas dzīves mīļāko cenšanos izlobīt, kā pasaulē esmu arī uz īsu laiku kādu piemiņu atstājis. Tā es domāju - cita sprieduma man tagad nav vajadzīgs zināt.
    To jau taisni zinu, ka svešs šo ievadu lasīdams smiesies, kad pats sevi kaut kādā vīzē grib pierādīt  ka ir arī ievērības cienīgs, bet par to jau nekas; pats par sevi jau varu ... ka tik iedomājos un labi arī ir, kad papriekšu pie sevis paša meklā ko novērot, jeb pats sevi pazīt: tad otra vārdus un darbus tik steidzīgi vis nenopaļās, jo katram būs viena laba puse kas man varbūt trūkst. Kad es rakstu dienas - grāmatu, tad tas man patīk; lai otris raksta romānu: to uzskatīšu ar atzinību; rakstīsim abi divi, mums jau maizes naids nebūs un pamata domas kopā nesakritīs. Ko jūs gribat, tas lai paliek! Es beidzu ievadu, otris lai sāk stāstu jeb dzejoli rakstīt - jums apspriedējiem tas vienalga. Katram raksniekam sava interese! 
    Šinī grāmatā jūs nekādus ievērojamus dienas piedzīvojumus nelasīsiet; bet itin vienkāršas darba piezīmes, lai varu pierādīt kur visu gadu un katru dienu bijis un darījis, tad jau man pietiek un kur tas prieks tik daudz sarakstīt!
    Lai tad nu būtu šogad kādas dienas būdamas, tās visas vietu atradīs manā dienas - grāmatā. Kaut visas būtu labas un saulainas dienas bez apmākušām debesīm
                                                                                                      to vēlas 
                                                                                                                                          Rakstītājs.
  • November 6, 2016 22:32:01 Askolds Dreslers
    Kad jau cilvēka mūžs iet uz otru pusi, tas ir uz leju, tad varu domāt ka katrs top saprātīgāks un visu uzskata ar nopietnākiem skatieniem; tas ir, griež vērību vairāk uz dzīves īstenību kura jaunībā pavisam citās krāsās iztēlojas. To taisni varu pierādīt pie savas mierīgas personas. Kur paliek visi jaunības ideāli un rožainie sapņi sevi tik aplaimotu iedomāties nākotnē? Itin vienkārši nepiepildijās! Vai nu caur paša vainu jeb tam tā vajadzēja notikt; ka nu izjūti to lai noteic; bet domāju, kā tālākā mūžā tas pa daļai atklājies. 
  • November 6, 2016 21:16:40 Askolds Dreslers
    Kad jau cilvēka mūžs iet uz otru pusi, tas ir uz leju, tad varu domāt ka katrs top saprātīgāks un visu uzskata ar nopietnākiem skatieniem; tas ir, griež vērību vairāk uz dzīves īstenību kura jaunībā pavisam citās krāsās iztēlojas.
  • November 6, 2016 21:15:02 Askolds Dreslers
    Kad jau cilvēka mūžš iet uz otru pusi, tas ir uz leju, tad varu domāt ka katrs top saprātīgāks un visu uzskata ar nopietnākiem skatieniem; tas ir, griež vērību vairāk uz dzīves īstenību kura jaunībā pavisam citās krāsās iztēlojas.

Description

Save description
  • 56.5046678||21.010806000000002||

    Kurzeme

  • 56.5045783||21.011079600000016||

    Kurzeme

    ||1
Location(s)
  • Story location Kurzeme
  • Document location Kurzeme
Login and add location


ID
21034 / 240585
Source
http://europeana1914-1918.eu/...
Contributor
The Latvian War Museum
License
http://creativecommons.org/licenses/by-sa/3.0/


Login to edit the languages
  • Latviešu

Login to edit the fronts
  • Eastern Front

Login to add keywords

Login and add links

Notes and questions

Login to leave a note