RIX06_219 Mildas Goldbergas vēstules Andrejam Liepiņam, item 56

• November 28, 2018 11:05:39 Anastasija Smirnova (LU-LV)

  Tuvakaja fontē klusums... Vacieši laikam savus spekus saviekuši uz Itālijas fronti. No musu puses jau viņus nebaidas. Mūsējiem jau nav vaļas ar vieņiem karot, tiem labak patik kauna pilnais brāļu karš...
  

  Cilvēki līzidi svēriem- šausas! Pēc avīžu ziņām tad tuvakās dienās visā Latvija tas pats sagaidams. Lai! Viena asins mazak vaj vairak, demins paņirgojas un brauc prom! Jūs rakstat, lai es braucu uz Krieviju. Es braucu, bet atbraucu atpakaļ- ne! Kālab gan man bēgt? Kalab savu aucīgo dzīvību glabt? Nevienam es nevaru palidzet, un ari sev ne. Kas mani nakotnē sagaida?- nekas! Tukša... Es nevaru viņas atstat tad, kad ir šubas, vaj viņa spēs pastavēt... Teši pašā pēdējā brīdi- ja vairs nebūs iespējams še palikt- iešu, ja būšu tik gļēva, ak nebūs drosmes iznīkt līdz ar viņu- Nu, lai nu tas paliek...  Es dažreiz gan domaju pavisam citadi. Eh! lai rīpo dzīve! Dienas pamākušas. Ne saules stariņa. Līst gan drīz ikkatru dienu, dubļi nosaka: līdz šim nekur nevar aiziet- jadzivo mājā, ka cietumā. Pasta dienās dzŗeiz aizgāju pēc psta- vaj dienieņ, šodien jocīgi gadījas- pie mums tagad zaldatu nav, tikai tris oficieru zirgi un pa reizei atnāk vieni paši, tas ir oficierus apskatīt un devcūks pabarot zirgus... Viens ir ļoti smuks zirgs es nodomaju aizjat ar to pec pasta. No sākuma jau gāja smuki, bet tad satrukas un sāka tā lasit, ka dubuļi vien juka ap ausim, ha! ha! Nudien domaju, ka novelšos zemē, ka pupa. parlaimi gadījas jāt mūsu deņcukām- tas apturēja- Bija biju gluži nobijies, skatījies, pašreiz, pasreiz es
  

  
  

  • Revert to this revision
• November 28, 2018 11:05:27 Anastasija Smirnova (LU-LV)

  Tuvakaja fontē klusums... Vacieši laikam savus spekus saviekuši uz Itālijas fronti. No musu puses jau viņus nebaidas. Mūsējiem jau nav vaļas ar vieņiem karot, tiem labak patik kauna pilnais brāļu karš...
  

  Cilvēki līzidi svēriem- šausas! Pēc avīžu ziņām tad tuvakās dienās visā Latvija tas pats sagaidams. Lai! Viena asins mazak vaj vairak, demins paņirgojas un brauc prom! Jūs rakstat, lai es braucu uz Krieviju. Es braucu, bet atbraucu atpakaļ- ne! Kālab gan man bēgt? Kalab savu aucīgo dzīvību glabt? Nevienam es nevaru palidzet, un ari sev ne. Kas mani nakotnē sagaida?- nekas! Tukša... Es nevaru viņas atstat tad, kad ir šubas, vaj viņa spēs pastavēt... Teši pašā pēdējā brīdi- ja vairs nebūs iespējams še palikt- iešu, ja būšu tik gļēva, ak nebūs drosmes iznīkt līdz ar viņu- Nu, lai nu tas paliek...  Es dažreiz gan domaju pavisam citadi. Eh! lai rīpo dzīve! Dienas pamākušas. Ne saules stariņa. Līst gan drīz ikkatru dienu, dubļi nosaka: līdz šim nekur nevar aiziet- jadzivo mājā, ka cietumā. Pasta dienās dzŗeiz aizgāju pēc psta- vaj dienieņ, šodien jocīgi gadījas- pie mums tagad zaldatu nav, tikai tris oficieru zirgi un pa reizei atnāk vieni paši, tas ir oficierus apskatīt un devcūks pabarot zirgus... Viens ir ļoti smuks zirgs es nodomaju aizjat ar to pec pasta. No sākuma jau gāja smuki, bet tad satrukas un sāka tā lasit, ka dubuļi vien juka ap ausim, ha! ha! Nudien domaju, ka novelšos zemē, ka pupa. parlaimi gadījas jāt mūsudeņcukām- tas apturēja- Bija biju gluži nobijies, skatījies, pašreiz, pasreiz es
  

  
  

  • Revert to this revision
  • Show revision
  • Compare to current version
  • Compare to previous version

Description